Dārgais lasītāj, šķiet, nav lieki jāpaskaidro šī virsraksta saistība ar bloga cistas periodu… Bet neteic, ka nebrīdinājām – šis patiešām ir klusums pirms pavasara vētras!
Protams, šis ir viens no vēljoprojām aktuālākajiem tematiem Āgenskalna valsts plašajos korpusos. Un, pateicoties tā ikgadējam vērienīgumam, samērā konservatīvajai nostājai un elitārajam spīdumam, šī tēma, šķiet, ir pat vēl neizsmeļamāka nekā ikgadējie aerobikas festivālu Leidī Marmeleid tērpi vai fizikas referāti un teorijas kā dē (par šo gan vēl var strīdēties)…
Bet, atgriežot visu ciņu un patiku pret šo pasākumu, precīzāk – tā iznākumu un to, kas seko pēc tam, jāsaka, ka, lai arī ir lietas, vietas, cilvēki un situācijas, kas kritiskajā pēdējā nedēļā var, kā tautā saka, izvest vispacietīgāko un mierīgāko cilvēku, atklāt vairāk kā vienu personību vienā personā, vai, no pozitīvās puses vairāk, atrast jaunu ļubestību, tomēr beigu beigās tā ir katras klases iekšējā cīņa, konflikts un uzvaras tēma. Jā, dārgie, gluži kā interpretācijā, kas sagaida mūs CE divu A4 lapu garumā, žetonvakara ieilgusī ekspozīcija pēc sarežģījuma kļūst kā sviesta pilns notikumu virpulis, kur ir nevis viens, secīgs, bet simtiem konfliktu un tikai viens iespējams atrisinājums – izdevies ŽV (red. – žetonvakars).
Un, kas gan bija lieliskāks par pēcballītes ballīti pirmdienā, par ko vēsture klusē un tik vien zināms, ka pirms pavasara brīvlaika (kas arī vairs nav aiz kalniem!) roka vis12to pasākumā tiks iemēģināta jau otro reizi. Priekā! Bet šo īso iesildīšanās rakstu labpatiktos beigt ar frāzēm, kas vien abiturentiem pazīstamas un saprotamas.
Pusisīti, nē, nē… oi. Es tevi mīlu. Es vairāk. Atgriešanās. Kopā mums ir spēks! 
Paldies visiem, kas piedalījās, palīdzēja, ticēja un bija kopā!
+ Abiturentu un interesentu priekam – internetā ir iespējams noskatīties visu klašu priekšnesumus, turklāt leiliskā kvalitātē! Fotoatskati ķerami www.foto.avg.lv
Tagi:aktivitātes, atskats, foto, izklaide, motivācijas bilde, nemācības, pasākums, pozitīvi, smagi, žetonvakars
Kur tad jau folklorizējies: “Ko tu dariiii? Spārnus cērtuuuu!”, kas vēl joprojām nav gaisis no kolēģu literātu apziņas, par citiem kolēģiem nemaz nerunājot? Spilgts moments, manuprāt. Bet dažādu spilgtu momentu jau netrūka nevienā uzvedumā.
Bet gredzenu pasniegšana, kad katram no apmēram 180 skolēniem tiek sava minūte slavas prožektoru gaismā, kā allaž bija mokoša. No visām pusē skanēja meiteņu klusās nopūtas un čuksti: “Es vairs nevaru nostāvēt, man sāp kājas…” Neaizmirstami mirkļi. Tāpat mani sajūsmināja neviltotais “prieks”, ar kādu dārgie abiturienti uzņēma vienpadsmito apsveikumus un skolas ansambļa uzstāšanos. Un, jā, Māra tā arī neatnāca…
Un visas mokas tā mazā gredzentiņa dēļ. Tomēr beidzot esam salaulāti ar ĀVĢ.
Cienījamais Blaumanīti! Ir pagājis ilgs laiks, un šim komentam it kā nav nozīmes, bet tomēr… Skatītājam ir grūti un garlaicīgi redzēt 180 svešas sejas uz skatuves, un tiek gaidīts “savējais” un kad tas ir garām, citi sāk kaitināt… arī tie 11ie.. un jebkurš cits, kurš nav “manējais” . Es esmu redzējis VISUS žetvakarus kopš 1996.gada, turklāt esmu bijis dažos it kā galvenā (nosacīti) persona – audzinātājs. Katru gadu tiek lemts un neizlemts kā šo procedūru padarīt interesantu VISIEM , bet visus apmierinoša risinājuma, kā piemēram mūsu Valsts Saemā par koalīcijas veidošanu vēl joprojām nav. Ja Jums tāds ir, lūdzu rakstiet man upenar@gmail.com , bet esmu pārliecināts, ka Jūsu atbilde būs subjektīva – tātad nederīga…
Starp citu tā ir mana bilde…